Visi ciemā viens otru pazīst. Tu ej pa ielu un visi tevi sveicina, pat ja tu viņus nepazīsti. Ar kādu gribas apstāties, parunāties, padalīties ar ziņām, bet kādam paej garām nepamanīts.
Uzmanību parasti piesaistīja divas sirmgalves, kurām bija tieši pāri 80. Viņas bieži sēdēja uz soliņa netālu no sava pagalma un kaut ko runāja.
No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka tās ir divas māsas. Bet nē. Tās ir divas bijušās kaimiņienes, kuras dzīvoja pāri žogam. Viņas bija draudzenes un labi sapratās. Un tagad Dievs ir nolēmis, ka jādzīvo kopā.
Un kā tas viss sākās un kas viņus noveda līdz šādai situācijai?
Olga (viena no viņām) jaunībā satika puisi, iemīlēja viņu un apprecējās. Pēc kāzām tēvs paņēma viņu aiz rokas, veda uz māju un teica: “Olga, šī ir māja tev. Tu tajā dzīvosi kopā ar savu vīru.”
Tā sākās viņu laimīgā ģimenes dzīve. Šajā mājā piedzima viņu dēls. Viņi viņu nosauca par Oļegu. Olga viņu mīlēja, jo viņai vairs nebija bērnu.
Oļegs uzauga, bija labs palīgs mājā.
Laiks pagāja ātri, dēls pabeidza skolu. Viņam bija liels sapnis – kļūt par juristu.
Taču mamma iebilda: “Kādas studijas? Kāds institūts? Un kas mums te palīdzēs? Uzturēsim ekonomiku? Kam tas viss?”
Bet vīrs viņu pierunāja, un viņa palaida Oļegu.
Dēls aizbrauca uz pilsētu, bet vecāki palika. Mācījās, atbrauca mājās, palīdzēja. Tā gadi gāja.
Kā parasti, pēc kāda laika viņš satika meiteni Anniju un iemīlēja viņu. Viņi ļoti ātri nolēma apprecēties.
Oļegs ieradās ciematā pie saviem vecākiem, lai pastāstītu šīs labās ziņas. Mamma uzreiz sacēlās: “Tu precēsi pilsētnieci? Vai paliksi pilsētā? Un kas te nāks? Un kas mums palīdzēs?”
Tāpēc mēs ne par ko nevienojāmies. Oļegs aizgāja.
Laiks pagāja, un Oļegs saviem vecākiem nosūtīja ielūgumu uz kāzām.
Olga bija kategoriska pret un rakstīja dēlam vēstuli: “Nē, tu ne par ko neprecēsi pilsētnieci! Un, ja precēsi, ņem vērā, ka man nav dēla. Es negribu tevi zināt. ”
Oļegs nepaklausīja un apprecējās ar savu Anniju, un viņa vecāki pat negāja uz kāzām.
Tas turpinājās gadu no gada. Dēls mājās nebrauca. Olga uzzināja no cilvēkiem, ka viņam ir prestižs darbs, labs dzīvoklis, brīnišķīga ģimene.
Tad viņai paziņoja brīnišķīgo ziņu – piedzima viņai mazmeita.
Pēc kāda laika vedekla slepus no Oļega atsūtīja meitenes fotogrāfiju. Šī meitene bija viņas vecmāmiņas Olgas kopija.
Lai kā māte būtu apvainojusies uz dēlu, viņa bieži pētīja fotogrāfiju un apbrīnoja savu mazmeitu.
Kādu dienu pienāca tā briesmīgā melnā svētdiena, kuru Olga atcerējās uz visiem laikiem. Pastnieks atnesa telegrammu, kurā bija rakstīts, ka Oļegs un Annija gāja bojā autoavārijā.
Olga neraudāja, nekliedza, viņa vaidēja. Viņa zināja, ka viņas dēls nekad neatgriezīsies. Viņa gaudoja par stulbumu, ko savā dzīvē bija izdarījusi savas spītības dēļ.
Mēs nolēmām doties uz bērēm. Pa ceļam vīrs piedāvāja paņemt mazmeitu pie sevis un izaudzināt.
Kad viņi ieradās bērēs, Olga gribēja doties uz kapsētu pie meitenes, taču viņa satvēra citas vecmāmiņas roku un nelaida viņu vaļā. Olga saprata, ka šī ir viņas savedēja, Annijas māte.
Kad viņa piegāja pie viņas, savedējs teica: “Kāpēc tu atnāci? Mēs pat nedomājām, ka tu būsi šeit. Mēs necerējām. Kura māte 10 gadu laikā nebrauca pie sava dēla.
Viņi atgriezās mājās. Dzīve ritēja kā parasti, lai gan tā vairs nebija dzīve, bet gan smags darbs. Olga pastāvīgi domāja par savu dēlu, sodīja sevi ar nāvi, cieta un nevarēja piedot savu spītību.
Gāja gadi, un šīs sāpes nekur nepazuda. Viņa vienmēr to nēsāja savā sirdī.
Dažus gadus vēlāk viņas vīrs nomira. Olga palika pilnīgi viena.
Viņas kaimiņiene Zoja, kas dzīvoja pāri žogam, teica: “Neslepkavojiet sevi tā, mēs jau esam veci cilvēki. Labāk atbalstīsim viens otru.”
Kādu dienu zvanīja telefons. Kāda sievietes balss telefonā teica: “Sveika. Vai tu esi Olga? Es esmu tava mazmeita, tava dēla meita. Es atbraukšu ar saviem bērniem un gribu parādīt, kur dzimis un dzīvojis viņu vectēvs.”
Olga bija ļoti priecīga par šo laimi. Beidzot ieradās viesi. Viņa skrēja, steidzās apkārt: “Protams, nāc! Kur tu esi?”
Viņi atradās ļoti tuvu ciematam.
Pēc dažām minūtēm piebrauca automašīna, no tās izkāpa jauna sieviete ar divām skolas vecuma meitenēm.
Olga bija pilnos ziedos. Mazmeita staigāja pa pagalmu, visu apskatīja un teica: “Dievs, kāds skaistums. Kāda māja. Kāds gaiss. Visu mūžu es sapņoju dzīvot šādā mājā ciematā.”
Olga uzreiz bija sajūsmā: “Dzīvo tā. Vietas pietiek visiem.” Viņa bija laimīga.
Vecmāmiņa nekavējoties piedāvāja pārrakstīt māju mazmeitai ar nosacījumu, ka viņa viņu pabaros līdz nāvei. Tā viņi nolēma. Viņas kaimiņiene Zoja bija pret šo ideju. Tomēr Olga bija apņēmīga un nodeva īpašumu savai mazmeitai. Turklāt saskaņā ar vienošanos viņa iedeva naudu, ko iekasēja savām bērēm.
Olga ļoti vēlējās izpirkt savu grēku, visas sāpes, ko viņa daudzus gadus bija nēsājusi savā dvēselē.
Apmēram pēc mēneša mazmeita teica: “Gribu uztaisīt mājā remontu. Lai neelpo putekļus, dosieties uz pansionātu uz brīdi atpūsties.”
Olga bija pret to, bet mazmeita uzstāja uz savu, aizvedot vecmāmiņu uz sanatoriju mežā. Viņa samaksāja par divām nedēļām un apsolīja, ka atbrauks un viņu paņems.
Viesu nams bija ļoti jauks. Olga, kura nav pieradusi atpūsties, pirmajā nedēļā izbaudīja dabu. Un tad viņai kļuva garlaicīgi.
Paiet divas nedēļas, un neviens viņai nebrauc pakaļ. Vecmāmiņa zvanīja uz mājām, bet mazmeita dusmīga teica, ka remonts nav pabeigts un nav jābrauc vēl mājās.
Olga nepaklausīja un atbrauca pati.
Pat no tālienes viņa pamanīja, ka mājā nomainīti logi un durvis. Kad viņa nonāca pie lieveņa, viņa vairs nevarēja atvērt māju ar atslēgu. Olga pieklauvēja pie loga.
“Kāpēc tu atnāci?” mazmeita viņai rupji atbildēja uz “tu”. Es tev teicu, lai sēdi tur, tāpēc tev bija jāsēž. Tagad es tevi izdzinu. Ej prom no šejienes. ! Ej, kur gribi!”
Un tieši Olgas deguna priekšā viņa aizvēra durvis.
Nabaga sieviete savu asaru dēļ nevarēja redzēt ceļu. Kur bija jāiet pie kaimiņienes un draudzenes Zoja. Tā viņas sāka dzīvot kopā.
Katru dienu no Zojas mājas Olga redzēja, ka viņas pagalmā staigā sveša sieviete – plūca ziedus, plūca ābolus.
Lasi vēl: Dzīves bumerangs iet savu gaitu: vīramāte darīja visu, lai mani nošķirtu no vīra, un tagad viņa lūdz atgriezties pie viņa
Sāpēja dvēsele un sirds, bet Olga uzskatīja, ka katram ir jānes savs grēks un par to jāmaksā. Un viņas grēks bija ļoti liels – par to nevar ne lūgt, ne raudāt. Viņām neko nevar izdarīt, lai saņemtu kaut kādu piedošanu.
Šādi viņas dzīves pēdējie gadi viņai šķita pelnīti.